Velta Kravale (dz. Meldere)

Velta Kravale

Dzimis: Latvija - 1927. gada 1. Jūlijs
Miris: Lielvārde, Latvija - 2003. gada 30. Marts



Atmiņu stāsti


Mana mamma

Velta lielāko mūža daļu nodzīvoja Lielvārdē, mājā, kuras uzcelšanu piedzīvoja un lielā mērā ietekmēja arī pati. Kravaļu ģimenes mājā. Viņas vīrs inženieris māju uzprojektēja, bet Velta skatījās, kā māja pamazām top. Un ģimene ir atslēgas vārds, kad runāju par savu mammu. Tā ir tā augstākā viņas dzīves virsvērtība, kad tagad par viņu domāju – viņa man un visiem pārējiem centās un iemācīja, ka ģimene ir galvenais. Iespējams, tas bija tāpēc, ka viņa uzauga ģimenē, kurā bija 9 bērni. Tāpat kā mana mamma Velta, arī mana vecmamma, Veltas mamma, vienmēr rūpējās par to, lai ģimene būtu kopā. Ziemassvētki vai Jaunais gads kā likums bija jāsvin visiem ģimenes locekļiem un kopā. Bez atrunām. Kad Veltas mamma nomira, šo nepieciešamību pēc laimīgas, saticīgas ģimenes pārņēma Velta. Un viņa šo nepieciešamību paplašināja līdz tādam līmenim, ka  viņai riņķī vienmēr bija ne tikai radi, bet arī draugi. Viņai bija ļoti daudz draugu un draudzeņu. Velta vienmēr gaidīja pie sevis ciemos. Laikos, kad bija grūtāk ar naudu, viņa tik un tā atrada, ar ko savējos pacienāt - viņa cepa ļoti garšīgas pankūkas. Mūsu mājā vienmēr skanēja smiekli, jo visi, satiekot manu mammu, atplauka smaidā, padevās viņas asajam prātam, vieglumam, dzīves gudrībai un nepieciešamībai vienmēr visiem izdarīt labi.

“Es esmu mājās, atskrien! Iedzersim kafiju,” tā viņa parasti teica, sazvanoties ar kādu no savām 4 māsām, kuras dzīvoja turpat netālu, blakus sētās. Tā bija īpaša pasaule, kuru mamma cēla sev un mums visiem. Šīs pasaules centrā bija ģimene. Velta par mums cēlās un krita. Viņa vienmēr rūpējās par mani un brāli, atbalstīja, iedvesmoja, skubināja studēt un iegūt zināšanas. Viņa negribēja, lai mēs kādreiz apstātos savā izaugsmē, jo ticēja tam, ka tikai izglītots cilvēks ir spējīgs saprast to, kas ir mīlestība. Sirdsmīlestība, par kuru viņa tik ļoti iestājās. Viņa ļoti mīlēja savus bērnus un reizēs, kad ciemos atbrauca mazbērni, viņa bija neizsakāmi laimīga. Kopā būšana mammai bija svēta lieta. Viņā bija mūsu klints, kura brīžos, kad mums klājās smagi, stāvēja nekustīga, pretim visām vētrām un sargāja svētāko, kas viņai bija – savus mīļos.

Inta Gaule



Galerijas

Velta Kravale