Terēze Brence (dz. Apsīte)

Terēze Brence

Dzimusi: Alūksnes apgabala "Rūnani", Latvija - 1897. gada 8. Novembris
Mirusi: Minhene, Vācija - 1974. gada 1. Decembris



Atmiņu stāsti


Mana māte Terēze Brence

     Par savu māti jau visi varam stāstīt daudz. Mēģināšu tā īsi un skaidri. [ Terēzei agrā bērnībā ir nelaimīgs kritiens. Izmežģīta gūža. Viena kāja mazliet īsāka par otru. Lai tās vienādotu, apavu papēdim jāliek mazs paaugstinājums. Kurpes jāvalkā gatavotas viņas kājām.] Pēc proģimnāzijas beigšanas Alūksnē — izglītību turpina meiteņu ģimnāzijā Madonā. Kara apstākļu dēļ Madonas skolu slēdz. Terēze dodas uz Pēterpili un tur beidz ģimnāziju un arī pedagoģisko klasi. Ir skolotājas tiesības. Beidz ar sudraba medāli. Skolā viņa vienmēr ir izcila skolniece. Ir 1917. gads. Revolūcija Krievijā. Skolas internāts ir jāatstāj. Arī mājās — Latvijā — pašreiz atgriezties nevar. Pēterpilī šajā laikā dzīvo divi brālēni (Pilanderi) un māsīca Saša. Terēze dzīvo pie Sašas un tad atrod darbu „adrešu galdā." Kad iebraucām Vācijā 1944. gada oktobrī, līdz pat 1945. gada jūlijam — ar pārtiku bija trūcīgi. (Par daudz lai nomirtu, bet par maz, lai dzīvotu.) Ēdiens, maize, bija tā pēdējā lieta prātā gulēt ejot un tā pirmā no rīta ceļoties. Dažreiz Ilga un es par to drusku „pīkstējām". Tad māmiņa teica, ka šis bads nav nekas pret to kā 1917. gadā bijis Krievijā. Maize jaukta ar zāģu skaidām. Slapja un smaga. Tā tad svars — daudzums, kas katram cilvēkam pienācās — bija mazs, slapjš klucītis. Vācijas kara laika trūcīgās devas bija labas kvalitātes. Bet nu es novirzījos no temata. Tiklīdz rodas iespēja atgriezties Latvijā, enerģiskais Ādolfs Pilanders abas māsīcas Terēzi un Sašu un arī Sašas divas mazās meitiņas „iespiež" vilcienā. uz Latviju. Uz robežas ir Vācu karaspēks. Viņas tiek potētas pret tīfu. Kara apstākļos tas ļoti tālredzīgi. Terēze nonāk Rūnanos. Ir ļoti novājējusi. Tik ļoti, ka māsiņa Vanda viņu ieraudzījusi „saķer galvu un raudādama aizskrien". 1919.g. pavasarī tīfa epidēmijā Rūnanos mirst Terēzes vectēvs un vecmāte, māsiņa Vanda un māte Alvīne. Māsa Hilda un brālis Verners tīfa slimību pārdzīvo. Sakarā ar skolotājas darbu, Terēze iepazīstas ar skolotāju Pauli Brenci no Mālupes pag. „Rutku" mājām . Pauls Brencis neilgi kā atgriezies no kara, no gūsta Austro-Ungārijā. Abi slēdz mūža derību 1919. 17. jūnijā . Abi sāk strādāt Palsmanes 6-klasīgajā pamatskolā, kur Pauls ir arī skolas priekšnieks. 1920. g. 7. jūnijā piedzimst meita Mirdza Vizbulīte. Terēzei un Paulim šis ir labs laiks. Latvija ir beidzot brīva. Skolas bērni, kara apstākļu dēļ, aizkavējušies ar mācībām. Tas viss jāatgūst. Skolotāju saime jauna gados un enerģiska. Tiek dibināts koris, spēlēts teātris. Terēzei īpaši labas aktrises dāvanas. Pauls ir arī ērģelnieks svētdienās baznīcā. Bet, mācīdams citus, viņš grib arī mācīties pats. 1923.gada rudenī jaunā Brenču ģimene pārceļas uz Rīgu. Pauls sāk strādāt Rīgas 25. pamatskolā (pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas — Cēsu ielā) un uzsāk studijas Teoloģijas fakultātē. 1924.gada 16. jūlijā piedzimst meita — Biruta. Studiju laiks ir grūts. Pilna laika skolas darbs. Ģimene. Rīta lekcijas nevar apmeklēt. Burtnīcu kaudzes arī jālabo vakaros. To gan palīdz Terēze, kura skolotājas darbu neturpina, bet audzina meitas. 1931.gada 12. decembrī piedzimst meita Ilga. Pēc studiju beigšanas Pauls strādā kā reliģijas un ētikas skolotājs Vila Olava komercskolā, Krišjāņa Valdemāra Jūrskolā, VEF Amatu skolā. Sajā skolā arī pasniedz latviešu valodas stundas. Ir arī Rīgas pilsētas vikārs. Baznīcas darbs bieži nedēļas nogalēs un īpaši vasarās. Materiālie apstākļi uzlabojās. Tiek iegādāts zemes gabaliņš pārdaugavā Bieriņos. Tur tiks celta māja. Bet ir klāt 1940. gads. Krievu okupācija. Tad vāciešu okupācija 1941. gadā. 1944. gada oktobrī Pauls, Terēze, Biruta un Ilga dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Vizbulīte, baltu valodu studente, aizbrauc uz Liepāju. Tur būdama nolemj Latviju neatstāt. Pirmā apmešanās vieta Vācijā ir Zeulenroda, Thūringen. Šis apgabals tiek atdots krieviem un ģimene atkal spiesta bēgt. Šoreiz uz Vācijas dienvidiem — Bavāriju (Bayern). Tur 1945. gada jūlijā nonāk pirmajā Latviešu bēgļu nometnē (Schwarzhofen beim Neunburg am Walde). Toreizējā latviešu paaudzē bija ļoti labi vadītāji un organizētāji. Tūlīt tiek dibināta nometnes skola, notiek dievkalpojumi, sāk dziedāt koris, gatavota teātra izrāde, ir angļu valodas kursi vakaros. Ar vietējo amerikāņu pārvaldi draudzīgas attiecības. Bēgļu nometnes, kuras saīsinot sauc D.P. Camp. (Displaced Persons Camp) un kuru burtus D.P. latvieši asprātīgi tulko „Dievputniņi", tiek daudz „cilātas." Tā līdz1951.gadam esam dzīvojuši sešās vietās bez jau minētās Schwarzhofenas. (Marktredwitz, Bamberg, Hersbruck, Traunstein, Bad Reichenhall, Mūnchen.) Pēdējā vieta ir Mūnchene. Visu šo laiku Pauls Brencis strādā kā mācītājs un arī kā skolotājs nometnes skolā. Cerības atgriezties Latvijā ir zudušas. Jau pirmajā bēgļu nometnē mums pievienojās brālēns — Hildas un Jāņa Roziņa dēls Raimonds. Dzīvoja mūsu ģimenē līdz izceļošanai uz Kanādu 1948. gadā. Māmiņa, viņa tante Terēze, viņu īpaši mīlēja. Nu viņai bija dēls. Bēgļu izceļošana uz Ameriku, Kanādu un Austrāliju palēni sākās jau 1948.gadā. 1951.gadā uz Ameriku aizbrauc meita Biruta. (Tur 1952.g. precas ar Mag. Rer. Nat. Arturu Ķiruli) Pauls, Terēze un Ilga paliek Mūnchenē un tā arī ir manu vecāku pēdējā dzīves vieta. Sākot ar 1952. gadu, Vācijā palikušie bēgļi pāriet vācu saimniecībā. Latviešu pulciņi ir vairākās dienvid-Bavārijas pilsētās. To garīgā aprūpe ir uzticēta tēvam. Mūnchene ir Bavārijas galvas pilsēta. Ir daudz skaista ko redzēt un to arī vecāki ir darījuši. To redzu no fotogrāfijām.

Biruta Brence-Ķirule



Galerijas