Dzidra Biruta Līcīte (dz. Liepiņa)

Dzidra Biruta Līcīte

Dzimis: Rīga, Latvija - 1926. gada 12. Jūlijs
Miris: Rīga, Latvija - 2011. gada 1. Jūnijs



Atmiņu stāsti


Oba

     Obas lielākā vērtība bija tā, ka viņai ir 6 mazbērni, ko viņā arī uzsvēra. Viņa bija laimīga, ka viņai tādi ir, un viņai ļoti interesēja tas, kā mums visiem iet.  Viņa bija šerpa dāma, bet viņas Sibrīrijas rūdījums darīja savu. Tam visam tomēr cauri viņa bija ļoti, ļoti taisnīga. Atceros, ka viņa man stāstīja, kā viņa pārcēla cilvēkus pāri, uz Zviedriju, veidoja grupas, kas cilvēkus pārcēla uz Zviedriju. Slēpās Kurzemes mežos. Un viņa bija tā, kas sēdināja iekšā laivās. Viņa teica, ka ūdens bijis tik auksts, ka, airētājs izkāpis krastā no jūras sasalušām biksēm. Obai pašai arī bija vieta laivā, bet viņa atteicās braukt. Viņai bija 18 gadi. Viņa atteicās, lai paliktu Latvijā. Oba Meža brāļiem slēpa ieročus Kurzemes mežos un sadarbojās ar viņiem. Viņa sēdēja Čekas pagrabos pusgadu, jo tika nodēvēta par valsts nodevēju. Bet tiesas sēdē, kad viņai tika spriests lēmums, viņa visiem skaļi pateica: "Šeit nebūs ne Krievija, ne Vācija!" Viņai piesprieda 25 gadus, tā viņa arī tika uz Sibīriju. Viņa tur tika sūtīta ar nodomu. Beigās viņa tur bija tikai 11 gadus. Iepazinās ar manu vectēvu, pēc divām nedēļām apprecējās un nodzīvoja kopā visu mūžu. Sibīrijā viņa ar vectēvu jau bija uzcēluši māju, Oba bija tā, kas iestājās par to, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju, jo opis bija gatavs palikt turpat. Šīs lietas man izklausās drosmīgi. Kā var tik ļoti mīlēt kaut ko, kas nav tavs bērns, nav tavs līdzcilvēks, bet ir abstrakta ideja Latvijas izskatā. Tas nav taustāms. Tā ir nenormāla ticība – izdosies, būs! Par patriotismu - to viņai iemācīja skolā, tur nebija divu domu. Viņa nebija standarta vecmāmiņa, kas lien virsū ar ēdienu, viņai būtiski bija parunāt, pastāstīt savus stāstus, lai atstātu savu stāstu savos mazbērnos. "Ej, palīzi mammai, lai mammai nav grūti. Mamma drīz būs mājās. Pažēlojiet mammu, viņa nevar visu laiku par jums rauties... " Viņas vārds bija likums. Tā viņa mūs audzināja. Viņai bija dzīvoklis Ikšķilē, bet viņa to samainīja pret lauku  māju, lai visai ģimenei būtu, kur sanākt kopā. Oba man iemācīja likt pasjansu. 4 gadu vecumā. Es ar Obas palīdzību iemācījos likt pasjansu ātrāk nekā iemācījos lasīt. Viņai uz laukiem atbrauca draudzenes, viņas kopā bija trīs. Tad viņas visas trīs lika pasjansu. Oba trenēja prātu, tāpēc viņa daudz minēja krustvārdu mīklas. Viņa teica, ka tas ir svarīgi, viņa negribēja palikt veca un ar nodeldētu prātu. Šīs atmiņas par manu vecmammu mani ļoti iedvesmo. 

Marta Bormane



Mana mamma Dzidra Biruta Līcīte

   Mana mamma Dzidra Biruta Līcīte bija savas zemes patriote. Oba, kā mēs viņu ģimenē saucām, jo tā viņu sauca viena no mazmeitām, nevarēdama izrunāt vārdu "Ome", bija savas zemes, Latvijas cilvēks līdz pēdējai savai stundiņai. Visu viņas mūžu, un tas tiešām bijis raibs, galvenais, ko Oba sevī glabāja, bija ticība brīvībai - savas zemes Latvijas un savas dvēseles brīvībai. Nepakļaušanās, ko Oba izrādīja pastāvošās varas iekārtām, viņu aizveda ne vienā vien piedzīvojumā. Šie piedzīvojumi bija tādi, kas beidzās ar Stūra mājas apmeklējumu, tiesas sēdi, reālu apcietinājumu un izsūtījumu uz 25 gadiem uz ziemeļiem. Un atgriešanos Latvijā pēc 15 gadu dzīvošanas Sibīrijā, pieredzi un daudziem stāstiem, ko Oba stāstīja saviem bērniem un mazbērniem. Tas Obas trakais raksturs, nesalaužama griba un spītīga ticība labam gala iznākumam viņai ļoti palīdzēja izdzīvot brīžos, kurus par viegliem nenosauktu neviens.

      Oba bija velna pulveris, traks skuķis, jaunības maksimālisms pārakajā pakāpē, bet tam visam cauri ticība, cerība un neatlaidība. Oba ticēja tam, ka Latvijai ir jābūt, un Latvija būs brīva. Viņas galvenais dzīves princips bija brīva Latvija bez krieviem un vāciešiem. Viņa piedzima Rīgā. Viņas bērnība un jaunība aizvadīta laikā pēc 1. Pasaules kara un pirms 2. Pasaules kara. Kad sākās 2. Pasaules karš, Obai bija 13 gadu. Viņa macījās Rīgas 2. vidusskolā (tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā). Skola Obai bija vieta, kurā, kā viņa pati teica, viņai tika ieaudzināts tāds patriotisms, ticība brīvības idejai, kas pavadīja Obu visu mūžu. Oba jaunībā bieži bija Koknesē, tur vecāsmammas māsas vīrs viņu sapazīstināja ar kureliešiem. Oba ar viņiem kopā palīdzēja cilvēkiem doties uz Zviedriju, viņa palīdzēja viņiem nokļūt līdz laivām. Viņa stāstīja, ka vīrs, kurš nesa iekšā cilvēkus jūrā un sēdināja laivās, nāca no jūras ārā ar sasalušām biksēm, tik auksti tur esot bijis tajās naktīs. Obas mammai un tētim, arī pašai Obai, bija vieta laivā, bet viņa pateica, ka nekur nebrauks. Viņas radi aizbrauca, bet viņa to nespēja pat iedomāties. Vienreiz viņas mājās ieradās cilvēki, lai pārmeklētu istabas. Tas bija naktī. Obai zem gultas bija noslēpts raidītājs. Viņa esot stāvējusi pie savas gultas un tēlojusi aitu, pilnīgu dumiķi, un raiditājs neesot atrasts. Tomēr 1944. gada rudenī, kas skaitījās Rīgas atbrīvošana, Oba atbrauca mājās uz Rīgu, kur viņu arī apcietināja. Tas bija 1944. gada 1. decembrī. Viņa atminējās to sievieti, kas viņu nodeva, bet saprata arī to, ka sievietei ir piedraudēts, jo viņai bija mazi bērni. Oba to saprata. Oba gāja uz tiesas prāvām. Vienā no pēdējām Oba tā arī paziņoja visiem un skaļi, ka šeit nebūs nekāda Krievija, šeit nebūs nekāda Vācija, šeit būs tikai Latvija. Viņai tad bija 18 gadu. Nošaut Obu nenošāva, bet pusgadu viņa bija Stūra mājā. Oba teica, ka viņu Čekas pagrabā veda pratināt, bet, lai arī tur visādi gājis, viņa teica tikai: "Es neko nezinu." Nekad nevienu nenodot, tas bija vēl viens no viņas principiem. Kaut arī pati tika nodota. Pēc tam Obu arī notiesāja. Spriedums – 25. gadi Sibīrijā. Oba stāstīja par lāģeri. Viņa stāstīja, ka tur viņa bija kopā ar kriminālistiem. Visi bija kopā, neviens nevienu nešķiroja. Bet Oba, esot tur, ziemeļos, iepazinās ar daudziem cilvēkiem, kuri kļuva par viņas draugiem uz visu mūžu. Oba stāstīja par Laša Ievu, kas bija Franču grupā, viņa stāstīja, ka tur nebija grāmatu un ka Ieva pārstāstīja tur esošajām sievām, romānus, kurus bija lasījusi. Mirdza Ozoliņa esot mācējusi likt kārtis. Pa vidu esot bijušas arī virsnieku dāmas ar savām nedienām. Lai izvairītos no nepatīkamiem pienākumiem, Oba māceja nospēlēt, ka viņai ir ļoti paaugstināta temperatūra. Kā jau katram, lai tur izdzīvotu, bija jāiemācās, kā to izdarīt. Oba Sibīrijā strādājusi visādus darbus - gan cirtusi mežā kokus, gan strādājusi šahtā. Apcietinājuma laikā pie viņas divreiz bija braukusi arī viņas mamma, mana vecmamma. Vēstules uz turieni drīkstēja rakstīt tikai divas reizes gadā un krieviski. Brauciens vilcienā uz turieni arī esot bijis diezgan baiss piedzīvojums, bet tā bija māte, kas brauca pie savas meitas, tāpēc tas bija pārciešams. Tad bija visādas metodes, kā aizvest kaut ko garšīgu, piemēram, ieliet pudelē olu liķieri, pa virsu uzliet izkausētu sviestu un pagaidīt, kamēr tas sastingst. Tā Obas mamma veda Obai un viņas draugiem uz turieni "sakausētu un atkal sasaldētu sviestu". Pudelē. Oba gan tur nodzīvoja mazāk, 11 gadu, jo pēc Staļina nāves 1953. gadā notiesāto spriedumus mēdza saisināt. Sibīrijā Oba bija no 1945. gada – 1956. gadam. 1956. gada rudenī Oba atgriezās Latvijā, jau kopā ar savu vīru Artūru Līcīti, kuru viņa pirms precībām pazina tieši divas nedēļas. Tad nolēma, ka jāprecas un to arī izdarīja. Mans tētis bija no Taurupes, dzimis 1918. gadā. Viņš bija paņemts leģionā. Pēc kara, ejot uz māju, viņam mugurā vācu forma, un ar to arī pietika, lai pa taisno aizsūtītu uz Sibīriju. 1956. gadā, kad abi  tika atbrīvoti, mans tētis, tur, Sibrīrijā, ja bija paguvis uzbūvēt māju un bija gatavs tur palikt, bet Obai tas nebija pa prātām. Viņi abi atgriezās Latvijā. Rīgā, protams, neviens tautas noziedziniekus nepierakstīja, abi aizbrauca uz Taurupi, nodzīvoja tur 10 gadus, un tad aizgāja uz Ikšķili. Kad es ar māsu bijām mazas, mamma nestrādāja, bet pavadīja laiku kopā ar mums. Tad, kad uzcēla Ikšķiles astoņgadīgo skolu, Oba strādāja tur. Sākumā par apkopēju, tad par saimnieciskās daļas vadītāju. Vēlāk Oba pārvācās uz Rīgu, jo laukos, pie Artūra vecākiem, kas bija vecā kaluma cilvēki, kas ļoti vērtēja kārtību, striktu un pedantisku kārtību, Obai bija grūti. Un Oba ar savu vīramāti ne visai labi prata sadzīvot. Obai vienmēr tika svinētas dzimšanas un vārda dienas. Pie viņas vienmēr nāca ziemeļu draugi. Arī mana vecmamma, kas viņiem bija palīdzējusi, bija viņiem draugs. Un tomēr, mamma vienmēr ļoti labi jutās viena, jo desmit gadus bija nodzīvojusi barakās. Mamma arī rudeņos palika viena laukos, viņai vienai nekad nebija skumji, viņai nevajadzēja, lai viņu kāds īpaši izklaidē. Viņa vienmēr priecājās par saviem sešiem mazbērniem, jo redzēja viņos uzvaru pār  smagajiem liktens pārbaudījumiem. Viņa ar saviem mazbērnmiem ļoti lepojās. Mamma savu bērnību, jaunību un pārliecības noformēšanās laiku saistīja ar Koknesi, ar vietu, kurā viņa iepazinās ar brīvas Latvijas idejas iespējamību un savu bērnību. Tur arī mēs izkaisījām Obas pelnus - Daugavā pie Kokneses, kā viņa gribēja.

Velta Bormane



Galerijas

Dzidra Biruta Līcīte jeb Oba, kā mēs viņu saucām.