Dāvids Pāvuls

Dāvids Pāvuls

Dzimis: Salas pagasts, Latvija - 1894. gada 14. Augusts
Miris: Apšuciems, Latvija - 1981. gada 31. Jūlijs

Dāvids Pāvuls piedzima 1894. gadā saimnieka Pētera Pāvula ģimenē, mājās ar nosaukumu „Vecdzegūzes” (tā arī ir – garais „ū”). Mammu viņš zaudēja ļoti agri – viņa nomira 28 gadu vecumā, atstājot bērnus pavisam mazus. Arī divi no brāļiem nomira agrā jaunībā ar ātro diloni, kā opaps pats stāstīja. No bērniem pieauga tikai divi – Dāvids (daudzi viņu sauca par Dāvi) un māsa Emīlija.



Atmiņu stāsti


Opaps

     Mans vectēvs (es viņu saucu par opapu) Dāvids Pāvuls ir no Salas pagasta Pāvuliem, cilvēku ar tādu uzvārdu tur ir daudz. Dāvids bija ļoti muzikāls – dziedāja draudzes korī, ātri iemācijās uzspēlēt kādu zināmu melodiju uz jebkura instrumenta, kas nonāca viņa rokās. Sākoties I pasaules karam, viņš iestājās strēlniekos un uzdienējās līdz pat rotas komandiera statusam. Atceros viņa stāstus par karu - viņš bija ticīgs cilvēks un zināja, ka no nāves un ievainojumiem viņu paglābuši mātes rakstīti dievvārdi, kurus vecmāmiņa iešuvusi šinelī aiz oderes.

      Kamēr brālis karā, mājās saimniekoja māsa Emīlija. Saimniecība bija liela, tāpēc tika nodarbināti gan kalpi, gan kalpones. Par kalponi tika pieņemta kāda trūcīga meitene no lielas ģimenes, vārdā Helēna. Viņas māte bija latviete, bet tēvs vācietis. No tēva viņa bija mantojusi gan zilās acis un melnos matus, gan vāciski smalkos vaibstus. Kādu vakaru, kad tuvējā ciemā bija balle, saimniece viņu palaida uz dejām. Tobrīd atvaļinājumā bija ieradušies arī strēlnieki, un ballē Helēna visu vakaru dejoja ar vienu no viņiem. Ballei beidzoties, nācās šķirties, jo strēlniekiem jau agrā rītā bija jādodas atpakaļ.

            Laikam ritot, Helēna ar saimnieci satika aizvien labāk, Emīlija rādīja viņai savas ģimenes albumus un Helēna, sev par lielu izbrīnu, fotogrāfijās ieraudzīja strēlnieku, ar kuru ballē iepazinās. Emīlija paskaidroja, ka tas ir viņas brālis, māju īstais saimnieks, kuru gaida pārnākam no kara.

Dāvids pa to laiku bija izkarojies pret Vrangeli, Deņikinu, pabijis Krievijas plašumos, nonācis līdz Kremlim, ticis pie Ļeņina sargāšanas. Šis fakts vēlāk viņu paglābs no lielas nelaimes, bet toreiz, Krievijā, viņš pamazām sāka domāt par atgriešanos, jo politiskās cīņas viņu neinteresēja. Viņš bija zemnieks, tāpēc atgriezās „Vecdzegūzēs”, apprecēja Helēnu, uzcēla jaunu māju ar jumtu no Babītes ezera niedrēm un audzināja piecus bērnus – Skaidrīti, Ludvigu, Pēteri, Gaidu un Aiju. Viena no meitiņām – Mirdza, nomira pavisam maza, saslimstot ar garo klepu.

Sākoties II pasaules karam, mājas nācās atstāt un doties bēgļu gaitās uz Kurzemi. Kad ģimene atgriezās, lepnā „Vecdzegūžu” saimniecība bija nodedzināta un viņi apmetās Salas skolas mājā – vienā galā mācījās bērni, otrā dzīvoja viņi, bēniņos – skolotāja. 
     1949. gada 25.marta izsūtīto sarakstā bija arī Pāvulu ģimene. Viņi nesaprata, par ko, jo viņiem taču nekas nepiederēja. Toreiz cilvēki nezināja, ka sarakstus sastādīja, balstoties uz 1939.gada datiem. Pirmajām par izsūtīšanu paziņoja Helēnai un Dāvida māsai Emīlijai (kopš viņas vīrs, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Andrejs Liepiņš, bija nometnē Sibīrijā, viņa dzīvoja kopā ar brāļa ģimeni). Helēna bija paņēmusi veļas auklu un gribējusi bēniņos pakārties. Tur viņu atradusi jaunākā meita Aija un izlūgusies, lai kāpj lejā. Aiju pašu izsauca no klases turpat, mājas otrā galā, viņai vēl tagad saglabājusies liecība ar ierakstu „izstājās no skolas 25.martā”. Viņas visas trīs iekāpušas mašīnas kravas kastē, līdzi nepaņemot gandrīz neko (Aija bija noņēmusi no auklas izkārto veļu, tas vienīgais viņai bija ienācis prātā). Braucot ārā no pagalma, Helēna ieraudzījusi, ka pāri pļavai pa taciņu nāk viņas vīrs. Viņa sākusi sist pa mašīnas kabīni, lai apstājas, un Dāvids ielēcis kravas kastē. Slokas stacijā, jau esot vagonā, viņiem pievienojusies otra meita Gaida, kura tolaik mācījusies skolā Pumpuros. Skolotāja gribējusi viņu noslēpt, bet viņa lūgusies, lai ļauj iet pie ģimenes. Vecāko meitu Skaidrīti gan noslēpis viņas līgavainis kādā pagrabā. Par to, kā viņam tas sanācis un kā viņš studentes pazušanu skaidrojis Teātra institūta direktoram, ir atsevišķš stāsts. Tāpat kā par Sibīriju. Es uzaugu ar šiem stāstiem, taču  tos vislabāk prot izstāstīt mana mamma Aija. Viņai izdodas uzburt tik spilgtas redzes gleznas, ka rodas sajūta - pati esmu tur bijusi. Apšuciemā, kur bērnībā dzīvoju, vakaros sanāca interesanta publika, daudzi no viņiem bija veco laiku inteliģence, lielākā daļa  – pabijuši izsūtījumā. Viņi cits citu vienmēr uzrunāja tikai „kungs” un „kundze”, kaut padomju gados tā nedrīkstēja. Es, tupot zem galda, gaidīju sen zināmos, bet tik interesantos stāstus – vispirms Berga kundze stāstīja par to, kā vietējo skolotāju apēduši vilki, tad Helēna (mana omamma) – par to, kā lāči govis vilkuši prom. Opaps Dāvids stāstīja par savām zirgkopja gaitām Tomskas apgabala Kolpaševas rajona Misovajas sādžā, par to, kā lēcis no vienas ciedras uz otru, riekstus vākdams, un kā meita Aija viņam nesusi zupu, bet sastapusi lāču māti. 

     Opaps visus izsūtījuma gadus savā skaistajā pagasta skrīvera rokrakstā nenoguris rakstīja vēstules, pierādīdams, ka nav neko noziedzies un, ka, būdams strēlnieks, sargājis pašu Ļeņinu. Beidzot padomju funkcionāri nolēma šīs ziņas pārbaudīt un no arhīviem pienāca apstiprinājums – tiešām, izsūtījumā atrodas Ļeņina sargs! 1955.gadā ģimene atgriezās mājās. Nepalaida tikai Emīliju, viņa tomēr bija Latvijas armijas virsnieka sieva!

     Dāvids ar ģimeni apmetās uz dzīvi Rīgā, sāka strādāt par sētnieku Valdemāra (tolaik Gorkija) ielā 39. Sētniekam pienācās apdzīvojamā platība – viņi apmetās vienā istabiņā lielā komunālā dzīvoklī. Aija mācījās vidusskolā (tagad – 1. Ģimnāzija), Gaida – vakarskolā. Viņa izloloja sapni un kļuva par bibliotekāri, jo grāmatas bija viņas lielā aizraušanās. Pat uz Sibīriju viņa bija paņēmusi līdzi tikai vienu lietu – Upīša „Zaļo zemi”.

     Vasaras Dāvids un Helēna vadīja Apšuciemā pie vecākās meitas Skaidrītes. Tur, pēc atgriešanās no izsūtījuma, apmetās arī Emīlija. Viņa bija maza auguma, tāpēc iesaucu viņu par Mazo tanti. Bez manas pieskatīšanas viņai bija vēl divi pienākumi – lāpīt drēbes un mizot kartupeļus. Brīžiem izpaudās viņas „smalkais stils” (lai vai kā, bet jaunībā viņa ar vīru apmeklēja slavenās Preses balles un piederēja pie sabiedrības „krējuma”) – viņa neļāva manam mīļajam brūnajam Minkam ar asti pieskarties savai gultas veļai. Man tas nebija saprotams.

     Dāvids un Helēna viens otru ļoti mīlēja. Atceros viņu Zelta kāzas, cik omamma bija skaista, bet acis viņai vienmēr palika skumjas. Viņai bija jāpiedzīvo arī dēla Ludviga nāve auto avārijā 1964.gadā. Neskatoties uz visu, omamma bija ļoti strādīga, viņa kustējās no rīta līdz vakaram, nekad nesēdēja bez darba, un kad viņas mīļais Dāvids apgūlās atvilkt elpu, viņa bakstīja viņu ar adāmo adatu un teica „celies, jāstrādā!”

     Opaps daudz nodarbojās ar manu audzināšanu, mēs visur stagājāmies un, omammai par lieliem „kreņķiem”, mūsu mīļākā pastaigu taka, kad bijām Rīgā, veda uz Dzimtsarakstu nodaļu jeb Zagsu – mēs gājām, kā opaps teica, brūtes skatīties. Apsēdāmies uz soliņa un tad pētījām, kura smuka, kura resna... Kad saviem bērniem lasu priekšā pasakas, vienmēr atceros, cik ļoti izteiksmīgi to mācēja opaps, man vēl jāaug līdz tādai pilnībai...

     Dāvids omammu sauca par Lienīti un vienmēr teica, ka viņu neatstās. Viņi tiešām nomira vienā dienā 1981.gadā,  katrs savā istabas galā, katrs ar savu slimību. Viņus apglabāja Apšuciema kapos vienā kapā. Mēs ar māsīcu, vēl būdamas mazas, apsolījāmies cieši glabāt viņu piemiņu. Viņai ir meita Helēna, man – dēls Dāvis.

Līga Strazdiņa



Galerijas

Dāvids Pāvuls